Nekaunos, esmu viens no mierīgākajiem un stress-free cilvēkiem savā paziņu lokā. Kā man tas izdodas? Pfff, nezinu. Man vienkārši nereti ir vienalga. Laimes un prieka atslēga ir darīt to, kas Tev patīk.
Kāda jēga stresot? Es atbildi uz šo neesmu atradusi un pat netaisos meklēt. Stress, protams, ir vajadzīgs mazos daudzumos, lai būtu pārliecība, ka Tu patiešām dzīvo, nevis lidinies kosmosā un eksistē, taču tik lielos daudzumos, kā to saņem cilvēki ikdienā... tas tikai un vienīgi kaitē! Mēs visi esam pārāk skaisti priekš nejauka stresa :)
Es nenoliegšu, ka papildus manai vienaldzībai roku rokā nāk arī neliela depresija un dzīves noliegšana, jēgas meklējumi, taču, hei! Vienmēr var būt sliktāk, vienmēr var būt labāk. Ja viss konkrētajā momentā ir slikti, kādēļ vienkārši neļaut upei sevi nest pa straumi un ļaut visam atrisināties pašam?
Es esmu arī ļoti pacietīga persona. Nu, ļoti. Pildspalvas tikšķināšana un kājas sišana pret zemi mani izklaidē vairāk kā kaitina. Bet kas mani var izvest no šādas pacietības elementāri - citu cilvēku uztraukšanās par sīkumiem, kurus viņi reāli nespēj ietekmēt. Ja Tu nespēj labot/mainīt/ietekmēt esošo situāciju un tas Tevi dzen izmisumā, padomā divreiz, vai ir vērts bojāt savu labsajūtu, domājot par to, ko tu nespēj izmainīt. ;) Mēs patērējam vairāk enerģiju uz to, kas mūs apbēdina un liek justies slikti kā uz to, kas tajā pašā laikā spētu mūs iepriecināt un nomierināt.
Viss patiesībā ir elementāri. Nenoliedzu, ka līdz šādam stress-free līmenim ir jāizaug un jāatrod savs klikšķis, kas atver prātu kā iestrēgušas stacijas durvis. Man palīdzēja rock bottom sasniegšana, pilnīgs motivācijas zudums un saprašana, ka dzīvē ir vērts darīt to, kas Tev patīk, nevis to, kas patīk citiem, kas citiem ir pareizākais un savu jūtu ignorēšana.
Ja ir jāizvēlas starp savu labsajūtu un cita labsajūtu (ja vien tas nav patiesi mīļš cilvēks, kura dēļ nebūtu žēl), vienmēr izvēlies savējo. Patiesībā, esot nedaudz egoistiskam cilvēkam, Tev ir lielākas izredzes sasniegt savu mērķi. Lai cik briesmīgi tas neizklausītos, ja Tu jūties labi, Tev ir vieglāk, mazāk stresa un vairāk laika būt priecīgam. Ja Tu neizmanto savas iespējas, kāds cits to labprātīgi izdarīs Tavā vietā.
Klau, ja Tevi kas nomāc, sadusmo vai kaitina, neturi to sevī. Savu domu neslēpšana un viedokļa izteikšana ne tikai padarīs Tevi par pašpārliecinātāku personu, bet arī liks noticēt tam, ka vari izdarīt daudz vairāk, kā iepriekš šķita. Sharing is caring. Protams, sakot, ko domā, vajadzētu rēķināties ar cilvēku nejaukajiem skatieniem un nosodošo attieksmi, kā Tu atļaujies tā runāt, taču es neatbalstu melus, cienu citu viedokli, tādēļ uzskatu, ka tāpat vajadzētu citiem. Patiesi draugi vai cilvēki, kuriem tu interesē, pateiks paldies par atklātību.
Un runājot par darīšanu citam to, ko pats vēlies saņemt pretī, iesaku izvairīties no dusmās pārņemtu lēmumu pieņemšanas, rupjas spontanitātes un tā teikšanas, ko patiesībā nesaki nopietni. Sauc to par karmu, likteni vai vienkārši mērija likumiem, jo vairāk laba tu ieliec kosmosā, jo vairāk saņem pretī. Domā ar galvu!
Es vēl aizvien nezinu, kurp dodas svētdienas rakstu sērija, taču secinājumi ir šādi: uzdzīvo nedaudz! Ļauj dzīvespriekam sevi apņemt un dodies jaunos piedzīvojumos. Veselībai vajadzētu būt nr.1 prioritātei, tad kādēļ tu to atstāj novārtā? Ja situācija nav dzīvības un nāves jautājums, viss atrisināsies un tā nav pārdzīvojumu vērta. Ja šķiet, ka jātiek pāri kādam šķērslim, nepadodies un turpini cīnīties, jo tikai tādējādi mēs spējam augt un mainīties, mācīties un izprast sevi. :)
No comments
Post a Comment