Es esmu atpakaļ ar šī stāsta turpinājumu. Lai gan 11. klasi atceros sliktāk kā 10. (nav noslēpums, ka ļoti nepatīkamas situācijas vai sajūtas smadzenes vai kas tur mēdz noslēpt un grūti atcerēties), kaut ko tomēr varu pastāstīt.
Šajā gadā 2 meitenes (vienīgās, ar kurām man bija normāls kontakts) aizgāja prom. Uzsākot gadu atkal biju viena kā pirksts, tomēr iedraudzējos ar citu meiteni, ar kuru vismaz nedaudz sakrita viedoklis. [Šī daļa nebūs hronoloģiskā secībā, jo tas viss man ir vienā lielā mudžeklī un vienkārši rakstu, ko atceros.] Pirmajā pusgadā pieredzēju vienu no lielākajām netaisnībām savā dzīvē! Beidzot nolēmu pieteikties SL. Saņēmu anketu, smalkiem burtiņiem aizpildīju abus laukus (pieredze un nākotnes plāni, sauksim tos tā), abos man netrūka, ko rakstīt, drīzāk pietrūka vietas, kur izpausties. Iesniedzu anketu, cerību pilna un par sevi pilnībā pārliecināta, jo es gada laikā biju ieguvusi lielāku pieredzi kā tie, kuri sēdēja SL jau 3 gadus. Kad anketas tika izliktas pie ziņojuma dēļa, mana anketa bija vienīgā, kurā bija vairāk par 2 teikumiem. Pagāja nedēļa, man bija vismazāk balsu. Kādēļ? Jo neviens anketas nelasīja un balsoja par tiem, kuri skolā mācījās vairākus gadus. Šajā brīdī man tapa skaidrs, ka nav nozīmes tam, ko tu vari izdarīt un vai reāli ir sajēga par to, kas ir jādara. Jutos tiešām sagrauta, jo neredzēju loģisku paskaidrojumu, kādēļ man ar tik labu pieteikuma anketu tika atteikts. Lai nu kā, skaitījos SL "palīgs". Tiku pasēdēt pāris sapulcēs, apskatīties, kas tur notiek. Un jau atkal mani parņēma šoks - SL nebija nekādas jēgas pastāvēt šajā skolā. Situācija bija šāda - skolēnu līdzpārvalde bija ierobežota līdz minimumam. Skolā valdīja pilnīga vienaldzība par pasākumiem, skolotāji bija riebīgi un neautsaucīgi, vecāki vēl jo vairāk. Man grūti to visu atstāstīt, jo tas atņem pārāk daudz enerģijas. :D SL kabinetā bija vēlviens kabinets - SL atbildīgā telpa, kurā atradās nepieciešamais dators, printeris, izlietne, spogulis, salvetes u.c. lietas. Man šķiet, ka pusgadā skolā ieviesa "radio" - liela aparatūra ar mikrafonu un vēl kaut ko, kas nekad netika izmantots. Sākotnēji plānojām iegādāties licenzi, lai starpbrīžos varētu klausīties mūziku (tas nenotika), vēlāk direktore aizliedza runāt pirmajos starpbrīžos, stundu laikā, vēl vēlāk skolēnu līdzpārvaldes dalībniekiem bija aizliegts iet šajā kabinetā, jo tur bija "radio" aparatūra. Nācās iztikt bez salvetēm, izlietnes, printera, datora, spoguļa. Mūsu resursi bija ierobežoti, gada budžets bija aptuveni 5 vai 10ls, JA tāds bija.
Ar sportu man turpināja neveikties. Skolotājs bija vecā gada gājuma (neviens nešaubās, ka viņam bija ap 70, jo mācījis jau 2 klasesbiedru paaudzes, aptuveni tā), viņam nebija ne mazākās sajēgas, kas ir privātā telpa un viņam ļoti patika tusēties pie meitenēm. Es viņam, kā tagad secinu un vēlāk man nācās dzirdēt, biju mūža lielākais apgrūtinājums. Kājas es situ pret zemi skrienot, barjerām atteicos lekt pāri, jo to nekad nebiju darījusi un vienkārši nespēju, tāllēkšana man arī bija slikta, vēl trakāk bija, kad atteicos lekt tāllēkšanu ar barjeru smiltīs..
Otrā pusgada laikā es BEIDZOT iemācījos atšķirt, kurā pusē bija fizika, kurā ķīmija. Ja 10. klase man bija šoka gads, tad 11. klase man bija lēnais samierināšanās gads. Uz jautājumu vai bija daudz jāmācās šo gadu laikā, atbilde ir pavisam vienkārša - nē. Ap šo mirkli es sāku strauji zaudēt motivāciju kaut ko darīt. Vakaros mājās mēdzu raudāt un pārdzīvot par to, ka esmu šeit, vienā brīdī salūzu pavisam un histērijā raudāju mammai un lūdzos, vai varu mācīties kur citur. Biju noskaņojusies nākamgad mācīties blakus pilsētas skolā. Tomēr, veicot izpēti un aprunājoties ar cilvēku, kurš tur mācījās tagad un iepriekš manā klasē, secināju, ka man nav izdevīgi tur mācīties, jo programma neatbilstoša pašreizējās skolas programmai (jāapgūst kulturvēsture un politika vienai pašai, kas mani pilnībā neinteresēja un zināju, ka ar sakostiem zobiem to neizdarīšu), turklāt arī tajā skolā bija pieejama tikai vispārizglītojošā klase. Un tad es sapratu, ka pašreizējā skola dara visu, lai būtu tāda pati kā blakus pilsētas skola - arī jaunā 10. klase bija tikai vispārizglītojošā novirzviena. Humanitārais novirziens sāka vispārīgi izmirt, tāpat kā vācu valoda. Kā liels šoks nāca tas, ka 11. klasē bija jāmācās astronomija. Piebildīšu, ka blakus pilsētas skolai bija norādīts mācību plāns, mēs te vienīgie tādi apdalītie. Uz šī fakta norādīšanu (ka citās skolās ir normāli, ka parāda mācību plānu) mācību pārzine Edīte dusmās atbildēja, lai neizdomāju muļķības, jo tā nav nevienā skolā! Šajā pašā reizē Edīte jauki iesoļoja klasē ar parakstu lapām un teica - nu, lūk, pienācis laiks izvēlēties mācību priekšmetu, ko mācīsieties! Visiem mutes atvērtas, kā?! Elementāri - nemācījies veselības mācību, tātad jāmācās kas cits. (Tas laikam bija pašam jāizzīlē direktores kabinetā.. NEVIENAM netika kas tāds teikts.) Es izvēlējos tehnisko grafiku. Noveicās, nākamgad plānots visiem apgūt tehnisko grafiku (izņemot tiem, kuri apguvuši veselības mācību).
Informātiku apguvu uz 10, esmu bijusi datortārps kopš 10 vai 11 gadu vecuma, patstāvīgi apguvu HTML un zināju pāris citas lietas. Uz informātikas skolotājas jautājumu - Kuru izvēles eksāmenu liksi tu? es saņēmu žēlastības pilnu un rūpju nomāktu seju - Tu esi pārliecināta par to? (izvēles eksāmens bija informātika).
Visām briesmu lietām klāt stāvēja arī tas, ka klasesbiedriem mans šoks likās šokējošs un visi bija laimīgi sēdēt dubļu bedrē, kā arī pateikt paldies par visām briesmām ar smaidu sejā!
Nācās arī sastapties ar īpašu eksemplāru. Bija vēl viena meitene, ar kuru man šķita, ka ir labs kontakts, līdz brīdim, kad viņa apvainojās par to, ka es viņai ļauju sēdēt citā vietā fizikas stundā. Tad sākās manis nodiršana aiz mugura un ziepēšanās man sejā. Nesaprotu šādus cilvēkus, vienkārši nesaprotu. Manās acīs viņa bija zaudējusi jebkādu respektu no manis.
Pašizaugsmi guvu ārpus skolas; man reāli sāpēja sirds skatoties uz to, cik ļoti ir iespējams apdirst klasesbiedru! Visstulbākais bija tas, ka man nācās pateikt viņai par to, kas notiek, jo gribēju zināt, kā viņa ar to tiek galā. Izrādās, ka viņai nebija ne jausmas par to. Redziet, cilvēks, kurš raksta blogu par to, kas viņam interesē, izrādās ir nožēlojams un debīls. Starpbrīžos notika masveida meitenes nodiršana par to, ka viņa ir aptaurēta un sevi pataisa par muļķi, rakstot par kosmētiku. Ne reizi nesakot sliktu vārdu citu klātbūtnē par viņas nodarbošanos, noskatījos uz to visu ar neizpratni un nicību uz apdirsējiem, jo kamēr viņi ierēc par blogošanu un neko no tā neiegūst, tikmēr viņai bija pietiekami daudz sekotāju un lasītāju, lai sāktu ar to pelnīt, bija darbs un mīļākā nodarbe.
....
Aptuveni tā. Nu, kā jau teicu, es no 11. klases pārāk daudz neatceros. Atgriezusies bija mana neretā slimošana, stress, jutu kā tuvojas atkal depresija. Tomēr 12. klase man sagādāja visvairāk rūpju un sāpju.
