ok.. funny story - vakar beidzot sākas mana datora pārinstalēšana. Izrādas, ka tas ir tik aizvēsturisks, ka tā opcijās nepastāv iespēja ieinstalēt kaut ko no usb... atrodu dvd disku, atveru - tukšs. No desktopa arī neko nevar izdarīt. Rezumē - mans pc ir tālē prom no manis. Un tad es te sēžu, izmantojot savu kaķi par galdiņu un atbalstu planšetei, un domāju... grafiks blogošanai nav fantastisks. Lai kā es censtos sevi izmainīt, jāsaprot, ka man tas neizdosies. Es ļoti gribēju, man gandrīz, gandrīz viss izdevās, bet tad es šodien sapratu, ka pietiek. Liekot sev strādāt kā darbā un piespiežot dienu izplānot tā, lai varu pāris stundas obligāti nosēdēt pie bloga, man sāk arvien vairāk nepadoties viss. Un cenšoties arī pieradināt sevi pie strādāšanas ar planšeti un kārtējo reizi disciplinējot savu jau tā milzīgo pacietību, es piesaku protestu grafikam un boikotēju savu rakstīšanu. Mana iedvesma tā vienkārši neuzrodas, bet, kad tā parādās, es to izniekoju un atlieku uz dienām, kad man to teorētiski visvairāk vajadzētu, bet tad jau ir krietni par vēlu. Es sapratu, ka, gribēdama kā labāk, es izdarīju sev tikai sliktāk un esmu pamanījusies ierobežot sevi rakstīšanas un blogošanas jomā ne pa jokam! Pietiek. Jāatgriežas pie entuziasma un dažreiz izmisīga satraukuma un ideju meklēšanas, jāatgriežas pie gaismas tuneļa galā un jāatver acis atkal - tik daudz iespēju,tik daudz domu un ideju, wow...
Basically, whilst sitting here in my bed once again and using my cat as a table, I came to conclusion that I have done more harm to myself than good when it comes to scheduled blog posts. Let's celebrate, everyone and raise our glasses for chaos and long, sunny days!
