High school PART 3 - 12. klase, beigas

Atestāts saņemts, ļoti negribas rakstīt, bet nepabeigtu arī nevar atstāt. Iestādes nosaukumu neatklāšu, atestāts mani neapmierina, plānoju apelāciju. Prieks un laime man nav, palicis vien naids, vilšanās un nogurums. 

So...

12. klase - gads, kad ir zudusi jebkāda motivācija mācībām un nākotnei. Gads, kurā tika izpildīti labi ja 3 mājasdarbi visa gada laikā. Gads, kad man bija vienalga par VISU. 10. klase bija iepazīšanās laiks, 11. klase adaptācijas, 12. klase nu jau bija tīras vienaldzības un samierināšanās laiks. 

Visa gada garumā nenotika nekas cits kā tikai tas, kas turpmāk tiks rakstīts. Ar to es domāju, ka nekas cits savādāks vai interesantāks nebija. Jā, es atceros sarunas, jā, es atceros, kā viss notika. Nekas nav izdomāts! :D

Septembris. Ar katru gadu mana veselība pasliktinājās, arī septembrī es 2,5 nedēļas (ar starplaikiem) pavadīju mājās slimojot. Brīžos, kad es biju skolā, nereti bija svarīgas Skolēnu Pašpārvaldes sapulces (jo tagad es oficiāli skaitījos tās dalībnieks) ar sociālo pedagogu, arī mūsu sastāva starpā, un sapulces notika stundu laikā, jo starpbrīžos mēs nespējām paspēt izrunāt visu, kad tās notika ar sociālo pedagogu, kavētās stundas tika attaisnotas. Es uz sporta stundām tiku aptuveni 2 reizes mēneša laikā. Es biju vai nu slima, vai nu sapulcē. Pienāca oktobris. Man sākās problēmas ar muguru - sāpes jostas un krustu daļā staigājot, paskriet bija lielas grūtības. Savas slimošanas dēļ biju septembrī nopelnījusi vien 2 atzīmes. Jau septembrī biju pie ārsta, vizītes laikā arī pieminēju grūtības elpot skriešanas laikā, sāpes mugurā, bet tas nebija galvenais vizītes mērķis. // 11. klases krosa laikā gandrīz noģību, jo bija sajūta, ka trūkst gaiss, nespēju noskriet visu. Pēcāk sporta skolotājs teica, lai dodos pie ģimenes ārsta, uz ko atbildēju, ka tāda man nav un es uzreiz dodos pie speciālista, bet šobrīd, finansiālu apstākļu dēļ es nevaru vienkārši aizbraukt. Viņam par to bija pretenzijas. Godīgi pateicu, ka dodos uzreiz pie speciālistiem, jo 4. klasē ģimenes ārsts man diagnosticēja bronhītu. Tās pašas dienas vakarā, kad tika apmeklēts cits ārsts, man diagnosticēja plaušu karsoni ar ūdeni plaušās. Kopš tās reizes es labāk samaksāju vairāk un zinu, ka mani neviens neiebāzīs kapā. // Tātad, oktobris - skolotājs saka: "Tev ir nepietiekams apmeklēto stundu skaits, man tev jāliek nesekmīga atzīme par apmeklējumu."

Es viņam jautāju: "Kā? Kādēļ? Bet es neesmu neko bastojusi, man visas stundas ir attaisnotas."

"Bet man nepietiek apmeklēto stundu skaita, lai izliktu atzīmi!"

"Bet viss tak ir attaisnots.."

Papleta rokas un aizgāja. Vēlāk, nu jau pēc citas sporta stundas, es piegāju un jautāju: "Tātad, man būs nesekmīga atzīme par attaisnotajām stundām?"

"Bet es tev nevaru izlikt sekmīgu, tev nav vajadzīgās stundas."

"Bet es slimoju!"

"Un kāpēc tad tu tagad nesporto?"

"Jo es nevaru paskriet, man sāp mugura."

Vidus čakarēšanos es vairs no galvas neatceros, bet beigas bija šādas:

"Tad lai vecāki raksta atbrīvojumu."

"Bet jūs liekat nesekmīgu atzīmi par vecāku zīmēm, jo līdz šim man tādas ir bijušas."

"Tad atnes ārsta zīmi."

"Ārsts nevar man izrakstīt zīmi, ja nav zināma diagnoze, tādēļ es stāvu rindā un gaidu rezultātus."

"Ko tu muldi? Tādām muguras problēmām nav vajadzīgas nekādas pārbaudes, pietiek ar rentgenu."

"Nu, mani nosūtīja uz citu pārbaudi, tādēļ es nemuldu, un tieku uz viņu tikai ap janvāri. Bet ārsts nevar izrakstīt zīmi, jo nezina, kas man kaiš."

"Ar tevi mūžīgi ir problēmas!"

"Tad ko jūs no manis vēlaties?"

"Atnes zīmi par pusgadu un tev liecībā būs attaisnots bez atzīmes."

"Bet kā man to zīmi dabūt?"

*šajā mirklī skolotājs sita klases žurnālu pret galdu, sarkanu seju piecēlās un sāka ātrā solī iet prom* "Man ir apnicis, vienmēr ar tevi problēmas, iešu pie skolas vadības un tur arī domās."

"Nu droši, bet ko man šobrīd darīt? Jūs tad liekat nesekmīgu vai kā? Es gribētu zināt."

Un tad ar mani vairs nerunāja, aizgāja prom. Pēc stundas pie manis nāca skolas māsiņa, jautājot, kas man par problēmām. Es visu izstāstīju, teicu, ka ārsts neizraksta zīmi, ja neizina, kas man ir, uz ko māsiņa pamāja ar galvu un pateica, ka tā ir, jā. Tajā dienā biju stresā, jo domāju, ka atkal pret mani būs pretenzijas, problēmas, iekulšos nepatikšanās. 

Novembris. Tiku uz diagnozi. Manai mugurai šāda problēma: 

Respektīvi, nav tālu no diska trūces. Diska mīkstums izspiedies un spiež uz muguras smadzenēm un nerviem. Mani norīkoja uz ārstniecisko vingrošanu, tomēr līdz gada beigām nebija iespējas vingrošanu vēl apmeklēt. Saņēmu zīmi par visu pusgadu (septembrī sūdzējos par sāpēm, šī nav zīme ar atpakaļejošu datumu), aiznesu skolotājam, man pasaka, ka viss kārtībā, uz stundām varu nenākt, pusgadā attaisnots. 

Decembris. Pēdējā nedēļa, guļu mājās ar 38* temperatūru, drebuļi, galvassāpes, iesnas. Klasesbiedrene atnesa manu liecību. Atveru, skatos - sportā izlikts 5. No septembra divām atzīmēm. Šajā iestādē pusgada atzīmi izliek no minimums četrām. Es šokā, nezinu, ko ķert, ko grābt. Skolotāja vārdi - atnes zīmi par pusgadu, nebūs atzīme.

Janvāris. Par savu stāvokli uzzināju, ka nedrīkstu staigāt uz pilnas pēdas. Neko sliktu nedomādama, iegādājos platformas kurpes, melnas, ar aizvērtu purngalu, nekas kliedzošs, parastas augstpapēžu kurpes, ar ko ikdienā pa skolu pārvietoties. Vingrošana vēl netika apmeklēta, bet tika ieplānota tuvākā mēneša laikā. Finansiāli apstākļi. Protams, ka biju nesaprašanā un dusmīga, ka man ir izlikta atzīme par neko. Pirmā sporta stunda. Klasesbiedrenei bija problēmas ar ceļiem, arī viņa bija atbrīvota no sporta, apmeklēja fizioterapeitu. Skolotājs prasa viņai: "Kas tev ar zīmēm?"

"Zīmes nav, tikai čeki, bet apmeklēju ārstu."

"Skaidrs." *pievēršas man* "Kas tev ir?"

"Man tas pats kas klasesbiedrenei. Zīmes nav, bet ārstnieciskā vingrošana tūlīt."

"Atnes zīmi."

"Par ko?"

"Tu tak nekādu ārstu neapmeklē!"

"Apmeklēju gan!"

"Nu, kas tad tas ir par ārstu, kuru tu apmeklē?"

"Atvainojiet, bet man nav jāsauc vārds un uzvārds."
"Nu bet tu tak nekādu iestādi arī neapmeklē!"

"Ko? Es apmeklēju medicīnas iestādi ARS."

"Nu, bet to jau es prasīju!"

"Jūs prasījāt, kuru ārstu es apmeklēju... Tad man jānes zīme?"

"Nē."

"Starp citu, kādēļ man liecībā ir 5?"

"Kā, kādēļ? Tev septembrī bija divas atzīmes."

"Bet man bija attaisnots viss pusgads!"

"Kāds viss pusgads? Ko tu stāsti?"

"Apbrīnojami.."

"Jā, apbrīnojami gan, ka ar tevi vienmēr problēmas!"

"Nē, apbrīnojami ir tas, ka jūs neatceraties, ka man bija atbrīvots viss pirmais semestris un jūs teicāt, ka atzīme tur nebūs!"

"Tev bija zīme?!"

"Jā, man bija zīme!"
"Tad man tagad jābrauc mājās, jāmeklē tava zīme!"

"Brauciet un meklējiet, jo zīme man ir un atzīmei tur nav jābūt!"

*skolotājs aiziet. pēc 5 minūtēm atgriežas no sava kabineta ar nopūtu un manu zīmi rokās.*

"Jā, zīme tev ir. Bet skolas vadība lika izlikt atzīmi. Tad nodošu vadībai un tālāk risināsiet."

"Droši. Jūs teicāt, ka atzīme tur nebūs, gribu zināt, kādēļ tad tur pēkšņi tāda ir."

Nākamā stunda, vadība mani izsauc uz `sēdi`. Sēdē piedalījās pamatskolas un vidusskolas mācību pārzine Edīte un sākumskolas mācību pārzine Lillija. Lillija prasa: "Nu, kas tev tur par problēmām?"

Es izstāstīju pilnībā visu situāciju, kas bija, kas notika. Tā laikā Lillija sēdēja man pretī un smējās par mani. Viņa teica, ka taisnība ir skolotājam, ka es esmu izgudrojusi pusi tā stāsta (viss tas, ko jūs lasījāt), 5 tur obligāti jābūt, jo ir nelikumīgi neizlikt atzīmi, ja kaut viena ir bijusi. Edīte visu sēdi tikai klausījās manī, vismaz ļāva izstāstīt, kamēr Lillija smieklos teica, ka pati pie visa esmu vainīga. Uz jautājumu, vai man tiešām ir jāapšauba viss, ko saka mans skolotājs un jāprot izzīlēt no plaukstas, ka man melots tika atbildēts tas, lai neizdomāju muļķības un visiem ir skaidrs, ka atzīme bija jāizliek. Protams, pastāstīju arī par savu muguras stāvokli, ka nedrīkstu sportot, jo man ļoti sāp, pastāstīju, ka apmeklēšu vingrošanu. Man prasīja, vai man būs zīme arī par visu otro semestri. Es teicu, ka nezinu vēl, bet zīme noteikti būs, kaut uz mazāku periodu. Man teica, lai nāku, kad man būs visas zīmes par otro semestri, lai viņi var veikt zvanu uz augstākstāvošajām amatpersonām vai ko citu. Pateicu uzredzēšanos, cēlos augšup no krēsla un sajutu asas sāpes mugurā. Kājās man bija melnās kurpes. Edīte ērtāk iekārtojās savā krēslā, (es nemeloju) nolūrēja uz mani un nicinošā balsī sāka runāt: "Vai tad tu vispār drīksti tādās kurpēs staigāt? Tu nezini, ka, ja sāp mugura, drīkst staigāt tikai uz pilnas pēdas? Tavs ārsts vispār zina, kādos apavos tu staigā?"

Es pacēlu uzaci, pateicu, ka ārsts par visu ir informēts un izgāju no kabineta. Sajūta bija tāda, ka sporta skolotājs ir sūdzējies aptuveni tā: "Es izliku pieci, bet viņu neapmierina atzīme. Gribēja labāku.", jo sarunas laikā Lillija arī pieminēja, ka man tur augstāka atzīme nekādīgi nesanāk.

Šokā pavadīju atlikušo dienu, jo nesapratu, kā var ņirgāties par skolēnu viņa acu priekšā un vēl pārmest par to, kādos apavos staigā. 

Sāku apmeklēt vingrošanu, izstāstīju, kas notiek skolā, lēnām sāka palikt labāk. Zīmi saņēmu vien uz 2 mēnešiem. Paturēju prātā, ka man ir jāiet pie vadības, kad man ir visas zīmes. Skolā izvairījos no jebkāda kontakta ar vadību (neviens no vadības man nepasniedza mācību stundas, nebija nekādas saistības), neskatījos virsū, ieturēju neitrālu pozīciju, jo negribēju izsaukt vēl lielāku uguni uz sevi. Vēstures stunda, starpbrīdī sākās SP sapulce. Nolēmām, ka tā ir pienācīgi jāpabeidz, gāju ar savu klasesbiedru informēt skolotāju, ka x,y,z un q nebūs stundā, jo notiek sapulce. Gaitenī gāja Edīte. Klasesbiedrs pateica labdien, es, kā vienmēr, gāju malā, neskatījos virsū. Edīte apstājas gaiteņa galā, pagriežas un jautā: "... kas tev notiek ar zīmēm?"

Pagriežos un atbildu: "Man vēl nav visas zīmes, jūs teicāt, lai nāku, kad būs viss."

"Bet kas tev tagad ir ar viņām?"

"Man ir atbrīvojums par februāri un martu."

"Tad kādēļ tu nenāci?!"

"Bet jūs teicāt, lai nāku, kad ir viss!"

"Ko tu stāsti? Es teicu, lai nāc, kad ir zīmes!"

"Nu, tieši tā, kad ir visas zīmes!"

"Tev vajadzēja nākt!!"

*es pagriezos, nespēju vairs izturēt, atmetu ar roku un gāju uz klasi* "Nu ja, tu jau vienmēr par visiem labāka!"

"Jā, jā!"

(aizmirsu piebilst, teikumi ar izsaukuma zīmēm ir pacelts tonis, gandrīz kliegšana.)

Dodos atpakaļ, mani peķšņi izsauc uz vadības sēdi. Šoreiz kabinetā sēž Lillija, Edīte un matemātikas skolotāja, kura visu laiku šausmās kratīja galvu. Sēde notika paceltos toņos, uz mani klaigāja par to, ka esmu bezgalīgi nekaunīga, rupja un riebīga, kā es tā atļāvos! (pirmajā sēdē es biju tā, kura sēdēja, knapi runāja un bija laipna, pēkšņi es biju milzīgs monstrs). Viss iekšēji vārījās, mutē strauji tika kožļāta košļene, kuru es nepamanīju, jo biju atkal nesaprašanā, kādēļ uz mani tiek kliegts un tieku apsaukāta. Beigās arī dabūju par to, ka košļāju kaut ko. 

Piecēlos un vienkārši izgāju no kabineta, atpakaļ uz sapulci. Pēc 2 minūtēm atnāca Edīte un teica, ka mēs nedrīkstam vadīt sapulci, jo ir stunda un mums nav tādu privilēģiju. Šāda tipa situācija notika visu pusgadu, kur biju es, tā vienmēr Edītei bija kaut kas iebilstams vai kaut kas viņai nepatika. 

Tas bija mans pēdējais piliens, drebošām rokām un panikā devos pie klases audzinātājas, vaicāt, ko vadība par mani runā, ka esmu pelnījusi tādu attieksmi triju gadu laikā, kas notiek ar sportu utt. Kāds pārsteigums - klases audzinātājai netika nekas teikts. Nepietika ar to, ka sporta skolotājs nebija neko teicis vadībai par manu situāciju pirmajā semestrī, nepietika ar to, ka es tiku nostādīta muļķes lomā, ka esmu visu izgudrojusi, pat klases audzinātājai neviens neko nepateica. Cilvēkam, kuram būtu jāzina, kas notiek ar viņa audzināmo klasi. Mana krūzīte bija pilna, devos pie sociālā pedagoga, jo jutos bezpalīdzīga un iedzīta stūrī. 

Izstāstīju pilnībā visu, visus dialogus, visas sēdes, visu situāciju. Kas atklājās - ir nelikumīgi izlikt atzīmi no divām, mana zīme ir derīga, vadība ir rīkojusies nepareizi. // Kopš decembra brīvdienām izjutu trauksmi jeb angliski saukto anxiety. Galva pulsē, rokas trīc, auksti, nāk vēmiens, sāp vēders, iekšējas bailes un panika, gribas raudāt. // Izrādījās, ka es neesmu neko izgudrojusi, man ir taisnība. Vadība par mani ir ņirgājusies, pārmetusi par sīkumiem. Bet tajā laikā es vēl aizvien baidījos, ka tikai man nesanāk vēl lielākas problēmas, neļāvu soc. ped. rīkoties un tikt galā ar šo situāciju. Pagāja laiks, vadība vēl aizvien man nelika mieru un pamanījās ko pateikt. Došanās uz skolu vēl nekad nebija bijusi tik ļoti riebīga. Neviens manu situāciju neizprata skolā, ģimene bija informēta. Pagāja laiks. Bija klusums. Pienāca pēdējie mēneši. Devu zaļo gaismu soc. ped. rīkoties un tikt ar to galā, jo biju emocionāli izžmiegta un nu jau bija galēji vienalga vai mani izmet no skolas vai arī vēl ko pasaka. 

Klasesbiedri mani sāka neciest, jo es izsaucu čīkstuļus par viņu problēmām. Notika pēdēja zvana, izlaiduma plānošana, daudzi sūdzējās, ka negrib darīt to, kādēļ jādara tas? Un es skaidri un gaiši pateicu - negribi, nedari, nemaksā! Ja tik un tā darīsi, nečīksti par to!

Pēdējās dienas pagāja baigi nejēdzīgi! :D Bet pēdējais zvans bija kronis visam, mm. Kā Jūs atceraties savu pēdējo zvanu? Kā skaistu pasākumu ar ziediem, skolotāju apsveikumiem? Es to atceros šādi - dienas sākumā bija obligāti jāapmeklē 4 mācību stundas. Ierados skolā un ar citiem kopīgi nosēdēju vienā telpā neko nedarot 4 stundas. Tad devāmies uz savu `pasākumu`. Mūs aizdzina prom no ieejas, jo bija jāiet uz citu skolas galu. Tad haosā apgājām apkārt skolai uz sākotnējo ieeju. Tur mūs sagaidīja 2., 3. un 4. klases ar papīra locījumiem un `rotaļām`. Devāmies uz zāli. Zālē no 22 skolotājiem bija ieradušies aptuveni 13 vai 15. Mūsu pēdējā zvana ceļš, kurš parasti tika darināts no ceriņiem, bija neesošs, tā vietā pie ieejas stabiem bija novītušas pienenes. Pāris minūtes pasēdējām zālē, devos mājās. Sapratu, ka uz izlaidumu es nevēlos doties. Visu dienu pavadīju nejaukā garastāvoklī, jo jutos vīlusies un nešķita, ka pēdējais zvans bija svētki, drīzāk obligāts pasākums, kurā bija tikai formalitātes, nekādas sajūtas, ka ir PĒDĒJAIS ZVANS!

Eksāmenos mūs spieda dāvināt puķes eksāmenu novērotājiem. 

19. jūnijs, saņemu zvanu no klases audzinātājas: "Sveika! Tu nebūsi izlaidumā?"

"Es jums pirms mēneša jau teicu, kādēļ jūs man zvanat?"

"Es vienkārši domāju, varbūt tu pārdomāsi un būsi."

"Ja es pārdomātu, būtu teikusi. Neredzu nevienu iemeslu, kādēļ lai es ierastos uz izlaidumu. Uzredzēšanos."

Pēc minūtes pārzvanīju, jo domāju, ka vadība lika audzinātājai man zvanīt. 

"Jums vadība lika man zvanīt?"

"Nē, es pati zvanīju. Arī X zvanīju, viņš arī nebūs."

"Kāds man sakars ar X?"

"Nekāds, nekāds. Uzredzēšanos."

20. jūnijs. Zvans no direktores. // Es atestāta saņemšanas dienā strādāju, par to informēju vadību jau 27. maijā. Man teica, ka ierasties pakaļ atestātam citā dienā nav iespējams un vienīgā iespēja to saņemt ir tad, ja māte nāk tam pakaļ. Formalitāšu dēļ, nekā vairāk par mammas personas kodu manā dzimšanas apliecībā īsti nav, kas pierādītu, ka esmu viņas meita, tādēļ direktore teica, ka man jānāk ar māti uz skolu, lai viņa zina, kam atdot atestātu. Uz jautājumu, kādēļ nedrīkst nākt pakaļ atestātam citu dienu, atbilde bija šāda - "Es braucu atvaļinājumā un neviens cits nav tiesīgs tev izsniegt atestātu." //

"Labdien. Klases audzinātāja teica, ka tu nebūsi uz izlaidumu. Vai tā ir taisnība?"

"Tā ir taisnība."

"Vai tu atceries mūsu sarunu, ka tev jānāk ar mammu uz skolu?"

"Mamma būs 5. jūlijā ar manu dzimšanas apliecību pēc atestāta."

"Tātad, dokumenti tev būs sakārtoti?"

"Es tikko pateicu, kas būs ar dokumentiem."

"Kad tu pateici?"

"Tikko."

"Ko tu pateici?"

"Es pateicu to, ka mamma būs 5. jūlijā ar manu dzimšanas apliecību pēc atestāta."

"Tātad dokumenti būs sakārtoti?"

"Bet vai tad jums nepietiek ar dzimšanas apliecību?"

"Zini, ko. Lai tev jauka dzīve." *nomet*

Pēc divām dienām nomainīju savu telefona numuru. Ne reizi mēneša laikā nebiju kontaktējusies ar klasesbiedriem par izlaiduma plānošanu vai jebko citu ar to saistītu, nebiju samaksājusi par izlaiduma izdevumiem, tādēļ nesapratu, kādēļ man vēl jautā, vai tiešām būšu izlaidumā. Sazinājos ar X puisi, klasesbiedru, kurš arī nebija izlaidumā.Viņam direktore neuzdeva jautājumu, vai tā ir taisnība, ka nebūs izlaidumā. 

Mamma sazvanīja mācību daļu, jo pēc atestāta arī netika. Viņai tika pateikts, ka nav nekādu problēmu atestātu saņemt citā dienā, viss ir kārtībā! // Es ceru, ka tagad saprotiet, ar ko man visus 3 gadus nācās saskarties - identiska situācija bija arī iepriekšējos gadus. Kad es ko pajautāju vai pateicu, tiku nosodīta un nostādīta par muļķi, ko es iedomājos! Bet kad jebkurš cits ko pajautāja, tad viss notika kā biju jautājusi. // 

Nu, lūk, šodien atestātu saņēmu. Viss ir beidzies. Uzspridzināt skolu vairs negribas, palika vieglāk, ka par šo situāciju zina arī citi, jo nekad nebiju tik melna vai vainīga kā mani mālēja un kā viss tika pārvērsts. Esmu izlaidusi pāris detaļas un situācijas no visiem gadiem, bet vairs nav pat spēka par šo rakstīt. Ja ir kādi jautājumi, droši uzdodiet, atbildēšu. Slēpt man nav ko! Vairs jau noteikti nē. 

Smieklīgi gan man šķita tas, ka pēkšņi visi bija atvēruši savas ačteles un runāja par to, ka skola tiešām ir slikta, notiekošais ir haosā un tā tas nedrīkst būt. Tika runāts par visu to, ko es teicu 10. un 11. klasē vien no saviem novērojumiem. Tajā laikā visi mani sauca par cacīgu rīdzinieci, kurai sakāpis galvā, tagad visiem viss atvērās. Nokrita rozā brillītes. Es atvainojos par kļūdām, neskriešu tagad pāri šim visam. Iespējams vēlāk papildināšu kaut ko, ja atcerēšos, bet uz doto mirkli  cenšos visu paslēpt dziļi sevī, lai vairs nenāktos atcerēties. Uz jautājumu, kādēļ es to vispār rakstīju, ja viss jau ir beidzies, atbilde ir pavisam vienkārša - palika vieglāk. Nejūtos vairs viena kā pirksts šajā situācijā.